#LFK Ak-166-28

Nosaukums
Elīna Līce. 21.03.2020.–08.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
28
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
08.04.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
21.03.2020 - 08.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

21.03.2020.

Kāds šīs pandēmijas dēļ var atļauties nesatikties, bet kāds- nevar atļauties nesatikties.
Ja mēs vakar, pirms manas pārvākšanās uz laukiem, nebūtu viens ar otru redzējušies, mūsu izgājušā gada prieki un mokas būtu „kaķim zem astes”.
Mūsu savstarpējais lielums būtu vienkārši mazums. Tā es to redzu.
Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir tik neprognozējams. Neprognozējumība velkas kunkuļos, tās augums kļūst spriegs. Līdz ar to izšķiļas būtiskais. Kāds nu kuram tas ir.
Mēnešiem ilgi esam komunicējuši caur īsziņām , e pastiem, atsevišķām telefonsarunām, mēģinot atkāpties aizvien tālāk emocionālajā anestēzijā. Kā var būt tik daudz atšķirīgā starp diviem cilvēkiem, puslīdz saprotams, bet , kāpēc saikne nepārtrūkst, neļauj sevi pārraut, gan ne. Un aizvien ir jautājums: vai caur mums pūlas izlausties, īstenoties kāds Dziļākas Dzīves noslēpums vai arī vienkārši esam savstarpēji atkarīgie, kuri vēl nav iemācījušies viens otru atlaist. Varbūt šī ir noslēguma fāze? Un var taču būt, ka ir gan tā, gan tā...
Bet, pēc kā gan to mēra?
Es atļauju sev nezināt. Mana sirds saka, ka pareizi viss bijis.
Arī būšana uz robežas pagājušā gada nogalē, kad viss, kam vīrieša un sievietes atttiecības biju ticējusi, tika izsists kā beņķis no kājapakšas. Beņķis , uz kura taļāvos pakāpties, lai atkal redzētu, piedzīvotu to, kas tad ir mīlestības un kopīga ceļa meklēšanas dzīve. Dzīve, pēc kuras visi tā salkst.
Un man vairs nav žēl šīs nokrišanas,sāpju arī, faktiski, nav nemaz– esmu citādāka es un kaut kas dziļš un skaists gaismojas starp mums. Par spīti vai vienkārši – savas esības dēļ. Bet šī esība, man šķiet, nenāk no cilvēka, tā nāk no kaut kā lielāka. Sauksim to par Dievu...
Un, ja nu mēs nekad vairs nesatiktos – tieši tagad šī opcija būtu normālāka kā jebkad. Kad pēc ilgstošas neziņas, moku un un pacēluma mēnešiem piedzīvota mierīga un maiga līdzāsbūšana. Kurai nav tās nekādības krāsas, kuru nīstu. Nav arī negantās pieprasīguma vai izsalkuma pēcgaršas. ( Bet, varbūt vēl būs?)
Viss ir tā, kā ir. Viss savstarpēji sadzīvo. Lūk, ilgi gaidītais izejas punkts vai centrs, kurā ačgārnības sadodas rokās ar dziļi pareizo. Patieso.
Un es lieliski apzinos, ka to nevar noturēt, tajā var vienkārši būt.
Laikam tas mani arī visvairāk interesē – būšana, no kuras nolobās viss liekais un melīgais, ar ko tik neprasmīgi mēdzam piesegties.
Vakar man bija saruna ar Janča skolotāju. Jā, mums laukos ar internetu ir, kā ir. Kas nozīmē, ka mācīšanās notiks daļēji. Taču mani tas vairs nepavisam neuztrauc, tāpat kā vairumu vecāku, man šķiet. Sēdēsim savā drošības zonā, vienkārši – dzīvojot.
Nu ko, šodien Pasaules dzejas diena ! Jāsiet sevi aplaimot ar tikko maltas kafijas krūzi, kazi’, vēl kāds dzejolis uzradīsies. Pēdējos gados šai dienā esmu klaiņājusi pa kafejnīcām. Akcijā „dzejolis pret kafiju” nudien labi rakstās. Esmu domājusi, kāpēc... Pirmkārt, tāpēc, ka dzejoļi tiek gaidīti. Tad tie sariešas kā mākoņi pamalē. Otrkārt – te notiek dalīšanās. Starp vērtībām, ar kurām apmaināmies, ir arī tīrs prieks. Radīšana un spēle, dzīves izspēlēšana no neapzinātā.
Es šodien sevi spēlēšu. Nāks gaismā tas, kam jābūt.

21.04.2020.

„Tad jau redzēs!” Brīnišķīgs teiciens, iedarbojas arī, kad no vīrieša, ar kuru atjauno attiecības, saņem nejauši pārsūtītu ziņu, kurā samanāms attiecību paralēlisms. Vai vēstījums par visnotaļ cerīgu to tapšanu.
Greizsirdības dzēliens ir riebīgs, bet vēl riebīgāks trāpījums patmīlai un uzticēšanās spējai. Un tai vietai, kurā starp mums ir kas sakrāls.
Sirdsvieta taču joprojām ārkārtīgi jūtīga, ceļš vienam uz otru ar tikko sadzijušu kārtiņu pārvilkts, kamēr apakšā diezgan jēls. Kā pāriet jaunas sāpes, nesasāpot?
Tad tā tas notiek? Nuja. Spēriens.
Redzēs, ko viņš teiks, Pagaidām – klusums. Mūsu norunātās stundas, izrunātās naktsstundas un vienošanās aizvirpuļo kā iespējamais nekas… Cik briesmīgs ir Nekas! Sirds joņo ārprātīgi. Labi, ka zem kājām ceļš – kopā ar Jančuli dodamies uz vecmāmiņas dzīvokli, kur internets, līdz ar to – mācības. Gabaliņš jūtams – 4km, tas līdz ar to var nedaudz atslābt. Tu tikai ej, ej un ej… nesēdi iežmaugtā telpā.
Stunda pagājusi. Atbildes no viņa nav.
Pandēmijas atklājums šķita lielais, pacietīgais, ļoti atbildīgais gājums viens otra virzienā. Jo starp mums taču ir kaut kas nozīmīgs. Nozīmīgāks par nesaprašanos un iepriekšējām kļūdām. Runājot caur telefonu, rakstot ziņas, veidojas telpa, kurā sevi un savas reakcijas objektīvāk pārskatīt. Pārvērtēšanas cerīgais ceļš.
Agrāk nepratām viens uz otru gaidīt. Nu esam spiesti. KurzemesVidzemes attālums šobrīd šķiet tik liels… Tas jau darījis mūs nobriedušākus un tas turpinās darīt savu briedēšanas darbu. Vai tad tikai manī vien?
Laiks iet, atbilde joprojām nepienāk…
Manas jūtas neesmu es pati… cik sarežģīti tas ir. Cik terapeitiski pareizi, cik racionāli tas būtu! Jā, dzejā filozofēju, taču vienmēr rakstu caur sirdi. Tā ir iegremdēšanās. Attiecībās tāpat. Kur jūs esat, gudrie ļaudis? Ļaudis kalkulējošie. Kā gan jūs to protat? Man nesanāk.
Sirdi pārbaudījis, ārsts teica – jums uztraukumus nevajag. Jūsu orgāna reaģēšana ir iedzimta, to var pēc izliektās sieniņas redzēt. Ģenētika. Neko jūs tur nevarat mainīt, centieties būt tur, kur miers.
Kāds miers? Pamēģini būt mierā, kad tuvību veido, kad starp tik dažādajiem tuviniekiem esi un neziņas daudz. Neziņa plešas kā milzīgs plankums, aizvien lielāka. Taču iekšēji aug arī tāds nesalaužami vertikāls stāvoklis – paļāvība uz Dievu. Kādām tik nepatikšanām līdz šim iets cauri!
„Tad jau redzēs”. Gan ieraudzīšu. Reiz visa notiekošā mozaīka ļaus sevi atklāt. Kad?
Nu dzīvoklī ienākts, pieslēgšos Tiffany Rothe fitnesa nodarbībai. Sirds jātrenē. Viena tik ir.

07.–08.05.2020.

*
Man prātā mēness. Zelta disks. Paraugieties, cik skaists! Kāpēc gan tā apaļums šķiet tik vientulīgs? Pat, ja mākoņstrēmeles pārslīd. Un tā vienmēr.
Un tā vienmēr – tāds kā aicinājums, drusciņ smeldze, vēlme pēc kaut kā vairāk, dziļāk... cik tas attiecas uz cilvēkiem. Gluži kā uz dzejasrakstiem. Cilvēks taču ir tāds rakstījums laiktelpā – savā un citu. Cilvēks ir un paliek jautājums. Laikam tāpēc man patīk sevi izvaicāt, rakstot. Jo par šo vienu – sevi, tiešām uzzinu. Patiesība aiz patiesības uznirst, ne no vienas nav jāpiesargājas...
Skaistas ir patiesības, kas nav jāiztin no lišķības. Kas nemaļ sevi līdzīgi nospēlētām filmām. Līdzīgas sudrabainām zivtelēm, īpatniem augiem vai arī pārsteidzošiem akmentiņiem, ko uz grants ceļa var atrast.
Man vēl joprojām patīk grantsceļi. Pat, ja garāmbraucošie apputekļo. Tur siltā laikā basums ar raupjāku īstenību aprod un reizēm var samanīt arī meža zvēru pēdas.
*
Naktī maz miega. Aizvien domāju par šķiršanos. Vienkārši uz to skatos. Man nekas nav jāizlemj, visam jāļauj būt. Katrai iespējamībai. Te nu ir milzīgā atšķirība starp mani agrāko un mani tagadējo. Reiz visu gribēju pēc iespējas ātrāk noskaidrot. It kā notikumu ārējās robežas un formulējumi mani darītu drošu. Taču tā nav. Tikai notikumu un izvēļu saturs, kas pašā pakāpeniski izaug. Man vajadzīga palikšana Dieva esībā, apzināti uz Viņu vērstais skats. Tādi īsie mirkļi, kad uz Viņu paskatos. Vīrietis, kurš teicies esam mans, to noliedz. Varbūt bīstas? Kā lai izstāsta, cik tālu šajos noliegšanas mirkļos no viņa jūtos?
Līdzcilvēku tuvums. Tas pasargā. No atmošanās aukstā tukšumā. Šis tukšums ir eksistenciālās bailes… kas reiz izjutis – patur atmiņā.
Te ir mani asinsradi, ar kuriem šad un tad kašķējamies un no kuriem palaikam gribas prom Atpakaļ Jūrmalas dzīvoklī. Pie sava laika, datora un dzīves izkārtojuma. Bet te nu esam – laukos. Brāļa mājā, citādā kārtībā un citādās kustībās, ko šī vieta un ritms prasa. Nu patiesi esmu sākusi pierast. Iedzīvojos, juzdama arī savu vietu.
Sapņi turpina nākt krāsaini un daudzsološi. Tajos parādās agrāk neiepazīti cilvēki – starp tuviniekiem gluži svešas sejas, kuras līdz smalkākajām detaļām izzīmējas sapņa laikā. It kā taptu glezna, kas atkarīga no notikumu pavērsieniem un emocionālajām nokrāsām.
Izgājušonakt, piemēram, kāds no mūsu pussabrukušajiem kūts mūriem gatavojās akmeni prom stiept. Akmens vienlaikus bija arī nocirstās liepas stumbra daļa… Kā jau parasti, sapņos robežas starp priekšmetiem vai pat laikiem ir neskaidras. Viss var būt arī kaut kas cits un šī neskaidrība netraucē, tā ir dabiska…
Tas bija kāds nepazīstamais, šķiet, slāvu asiņu un, neapšaubāmi, inteliģents. Nespējis saimnieku (manu brāli) sagaidīt. Bērni man aiz muguras drasēja un spiedza, bijām gatavojušies kāpt kalnā, uz svētkiem iet. Jo vairāk runājāmies, jo garīgi atpazīstamāks viņš šķita. Viegla un spirgta sarunas virzīšanās. Sarunas veldze. Līdzīga strautam, ko no lauku teritorijas izejot, ceļā uz Cesvaines pilsētu katru reizi redzam.
Tāda pēcgarša ir laba. Šodiena jau ir skaista…


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Kurzeme
(Latvija)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsKurzemes – Vidzemes attālums šobrīd šķiet tik liels… Tas jau darījis mūs nobriedušākus un tas turpinās darīt savu briedēšanas darbu.
2Vidzeme
(Latvija)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsKurzemes – Vidzemes attālums šobrīd šķiet tik liels… Tas jau darījis mūs nobriedušākus un tas turpinās darīt savu briedēšanas darbu.
3Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
08.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaTe ir mani asinsradi, ar kuriem šad un tad kašķējamies un no kuriem palaikam gribas prom Atpakaļ Jūrmalas dzīvoklī.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.