#LFK Ak-166-24

Nosaukums
Ivars Šteinbergs. 19.03.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
24
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
20.03.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
19.03.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

19.03.2020.

Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību. Atceros par brokastīm, ēdu Muesli ar kaltētiem banāniem, uzvāru kafiju, izdzeru zāles. Ieskrienu ātrā dušā, uz telefona atskaņojot mūziku, lai sevi nomierinātu/uzmundrinātu, – Angelique Kidjo versiju Talking Heads dziesmai Once in a Lifetime, vēlāk klausos Frenka Zapas Montana, Bēthovena 9. simfonijas fragmentu – Odu priekam, t.i., Eiropas himnu.
Dzīvoklī esmu viens – nekad neesmu dzīvojis viens, vienmēr bija ģimene, draugi vai draudzene. Ilgākais laiks vienatnē – ASV, divi mēneši. Toreiz tas bija sīkums, bet tagad – ir septītā vientulības diena – ir grūti izturēt. Izeju uzsmēķēt pagalmā, gaišzilas debesis, saule, laiks otrai kafijai. Šobrīd manas dzīves lielākā aktualitāte nav pandēmija, jo pagājušonedēļ piedzima mans dēls. Es, protams, ievēroju drošības pasākumus, mazgāju rokas, apbrīnoju ārstu darbu, satraucos par vecvecākiem u.tml., bet reizēs, kad sieva man atsūta video ar mūsu jaundzimušo, kurš žāvājas miegā, es to skatos desmitiem reižu, un visas bailes par globālo krīzi uz mirkli izkūp kā nebijušas. Es tikai ļoti skumstu, ka nevaru būt ar viņiem kopā.
Pēdējās nedēļas laikā gandrīz katru dienu pusdienlaikā esmu sapakojis sainīti, gājis uz veikalu pēc higiēnas precēm un nesis uz Dzemdību namu. Karantīnas dēļ mani nelaiž pie sievas un bērniņa, nedrīkst, sainītis jāatstāj pirmajā stāvā ar zīmīti „309. palāta”. Es ar viņiem pabiju tikai dzemdību vakarā, 12. martā (vēlāk apskatījos, ka mans bērniņš piedzimis vienā datumā ar Džeku Keruaku). Bija vētra, ārkārtas stāvoklis. Dzemdības izvērtās traumatiskas gan mammai, gan mazajam, tāpēc tagad abiem jāārstējas. Par laimi analīžu rezultāti bēbītim labi, bet ārā tiks laisti – ātrākais – nākamnedēļ. Līdz tam laikam es ar viņiem nesatikšos, tāpēc jūtos kā bez rokām.
Tovakar paguvu piedzīvot gan savas dzīves smagākos, gan emocionāli bagātākos brīžus. Attiecīgi – kad manu sievu aizveda uz ķeizargriezienu, es paliku asinīm notašķītā palātā, neziņā, satriecošā klusumā. Aptuveni pēc stundas atnāca māsiņa un pateica: „Jums 22.35 piedzimis dēliņš,” bet neko vairāk nepaskaidroja. Vēlāk mani nosūtīja uz intensīvo terapiju un parādīja – lūk, mazulis. Pēc tam, kad biju viņu apskatījis, es izgāju gaitenī un apraudājos. Sen nebiju raudājis. No bēdām, ka bērniņam grūti, no laimes, ka viņš izskatās stiprs. Pēdējo reizi raudāju, šķiet, tikai D.K. bērēs (gandrīz precīzi pirms trim gadiem). Kaut kāds aplis ir noiets.
Izdzeru zāles, apēdu Snickers batoniņu, neko citu nevaru ieēst. Izeju pīpēt. Vajadzētu atmest. Viegls vējš. Turpinu rakstīt e-pastus, nesen sarakstījos ar promocijas darba vadītāju, lekcijas atceltas, būtu jāizmanto šis laiks, lai rakstītu referātu, bet man ir grūti koncentrēties. Stundu nodarbojos ar šifrēšanas pienākumiem, iet lēni. Visu laiku domāju: viņa jau tagad ir mūsu bērna labā izdarījusi vairāk, nekā es jebkad spēšu. Es ceru, ka viņa atpūšas. Es ceru, ka viņš neraud. Es ceru, ka man izdosies viņiem dot visu, kas viņiem vajadzīgs.
Kad darbadiena noslēdzas, klausos Nine Horses albumu Snow Borne Sorrow. Derētu kaut ko palasīt, bet nav spēka. Psihiatre vienmēr atgādina, ka jādzer ūdens, tāpēc iedzeru labi daudz atvēsinošu malku. Paguļu uz dīvāna, skatīdamies griestos, kamēr ārā satumst. Tad spēlēju datorspēli Kentucky Route Zero, bet domas tāpat atgriežas pie tuvajiem. Pēkšņi iedomājos, ka kaut kādā ziņā bēbītis ir vairāk vajadzīgs man, nekā es – viņam. Viņš man neizbēgami mācīs disciplīnu. Vairs nepastāvēs teorētiskā iespēja jebkurā brīdī pateikt „man pietiek”, aizstopēt līdz tuvākajai kalnu grēdai, ataudzēt garus matus un atlikušo dzīvi veltīt zāles pīpēšanai un virtuves filozofijai. Viss, šādas iespējas vienkārši vairs nav, un tas ir labi. Tas ir labi.
Izdzeru zāles, eju gulēt un domāju par to, ka kļūs sliktāk, pirms kļūs labāk; par bezspēcību; un par to, ka – par spīti notiekošajam – man ir paveicies. Cik ļoti man ir paveicies.
IMG_2977-1-1152x1536.jpg


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Mūkusalas iela 3, Rīga
(Mūkusalas iela 3, Rīga, LV-1048)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājalaikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils
2Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsIlgākais laiks vienatnē – ASV, divi mēneši
3Rīgas dzemdību nams
(Miera iela 45, Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, LV-1013, Latvia)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājagājis uz veikalu pēc higiēnas precēm un nesis uz Dzemdību namu

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.