#LFK Ak-166-23

Nosaukums
Anonīms autors. 19.03.2020.–09.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
23
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
09.05.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
19.03.2020 - 09.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

19.03.2020.

Visi raksta. Pārspīlēju, ne visi, bet daudzi. Gribētos tieši tādēļ nerakstīt, dumpoties. Bet ja nu tas tomēr ir svarīgi?
Es zinu, ka jūtām nedrīkst ļauties. Sevišķi tad, kad apkārt viss viļņojas. Bīstamākās ir vēlmju jūtas. Citi runā par vēlmju domāšanu, kaut domāšanas tur ir visai maz. Svarīga ir tīrākā iespējamā domāšanas destilāta ieguve. Vienīgi tam drīkst uzticēt rīcības grožus.
Gribas kavēties sajūtā "nevar būt tik traki" vai "tulīt beigsies un būs labi". Bet pēc mirkļa ieslēdzas "cīnies vai bēdz" insinkts. Kurp lai skrien, ko lai ķer?
Ir skaidrs, ka jēgas nav ne no ticības labajam, ne no nekoordinētas panikas. Un man tas ir skaidrs kopš februāra vidus. Tad bija nojaušams problēmas apmērs Ķīnā, bija gadījumi Eiropā. Un bija daudz pelēko zonu, pa kurām vīruss varēja pārvietoties neviena nemanīts.
Sapratu, ka atliek "gatavoties ļaunākajam, cerēt uz labāko un pieņemt to, kas būs". Racionāli gatavoties ļaunākajam, manuprāt, nozīmē darīt visu, ko prasa sliktākais scenārijs, ciktāl tas citos veidos nemazina izdzīvošanas iespējas. Neiet ārā no mājas un mirt badā nav vērts. Bet atteikties no ballītes vai kino apmeklējuma maksā tikai dažus gramus prieka. Un pastāv iespēja, ka ieguvums būs nesalīdzināmi lielāks.
Jāpiezīmē, ka esmu pietiekoši jauna un stipra, lai nesatrauktos par sevi. Bet riska grupā esošo tuvinieku dēļ esmu gatava gadiem neiziet no dzīvokļa un pārtikt no griķiem. Februāra beigās bailes par vecākiem un vecmāmiņām bija kļuvušas konstantas. Šobrīd tās no apziņas formas ir pārtapušas fiziskā nelabumā. Tas ir egoisms visaugstākajā pakāpē.
Laikā, kad pieņēmu lēmumu sākt gatavoties ļaunākajam, daudzi vēl smējās par panikas cēlājiem. Tādēļ rīkojos neuzkrītoši. Pakāpeniski veidoju pārtikas uzkrājumu. Pārliecināju dažus tuviniekus pievienoties. Sāku izvairīties no nevajadzīgas saskarsmes ar cilvēkiem. Un pamazām pašsaprotamajā atradu arvien vairāk liekā.
Pievērsu uzmanību aizdomīgiem klepotājiem un tūristiem. Turējos atstatu. Ievēroju, ka mainījusies uztvere. Dzīvoju Rīgas centrā, kur tūristi ir ikdienas fons. Uz tā parasti izceļas vietējie. Covid-19 vilnim tuvojoties, sāku rūpīgi skenēt redzes lokā esošos ārzemniekus. Minēju izcelsmes valstis. Negaidīti daudzi šķita nākam no tuviem un tāliem austrumiem. Zinu, tā lielā mērā ir ilūzija. Un vīruss nešķiro tautības. Bet nedomāju, ka var ko pārmest smadzenēm. Tās vienkārši dara savu darbu. Tai skaitā – uzmana korelējošus lielumus, vadoties no pieejamās informācijas.
Tagad ielās tūristu vairs nav. To, vai vietējo ir mazāk, grūti pateikt, jo nav tīra atskaites punkta. Bet cilvēku nav daudz. Bāri, kafejnīcas un suvenīru veikali ir tumši un klusi.
Neskatoties uz satraukuma raisīto nelabuma sajūtu, kas nepamet, grūti nenovērtēt jaunās pasaules sirreālo skaistumu. Un iemesls nav tikai eksotika. Tur ir vēl kaut kas, ko gribas paņemt līdzi arī drošākā nākotnē. Kaut kas no Ziedoņa "Zaļās pasakas".
Tā kā arvien dziļāk izolācijā esmu grimusi kopš februāra otrās puses, pašlaik ir iestājies panīkums. Darba režīmu parasti varu plānot brīvi, un bieži strādāju mājās. Tagad vairs nav nekā daudz, ko plānot. Nav steigas. Neliels iekrājums ļauj cerēt, ka bez pajumtes un ēdiena uzreiz nepalikšu. Tas nozīmē, ka faktiski dzīvē ir parādījusies telpa pašizziņai un pārdomām. Piemēram, par karjeras maiņu. Pēc tā ilgojos labu laiku. Citādi šķiet, ka pasaule traucas neizturami ātri, un ņirboņa traucē saprast, ko vēlos un ko vajadzētu iesākt ar dzīvi. Tad kāpēc ārkārtas stāvokļa savdabīgajā brīvībā nīkuļoju?
Viens iemesls ir vientulība. Arvien vairāk pārliecinos, ka cilvēka vēlme rosīties ir atkarīga no saiknes ar citiem. Pat introvertam cilvēkam. Tomēr galvenā vainīgā ir nedrošības sajūta.
Es zinu, ka jūtām nedrīkst ļaut vadīt rīcību, bet tas nav viegli. Visas maņas un prāts ir uz adatām. Tiek tverts sīkākais informācijas puteklis un veidoti neskaitāmi nākotnes modeļi. Neviens no tiem nav apmierinošs. Tādēļ process neapstājas. Nav iespējams plānot dzīvi, ja nav zināms, kādā pasaulē tā būs jādzīvo.
Kategoriski atsakos domās apsvērt scenārijus, kuros cieš tuvinieki. Bet gana neskaidra ir arī pasaules saimniecības nākotne. Un iespaids uz mūsu kopā saaustajām dzīvēm. Bez tam – tā taču būtu jāatjauno izturīgāka pret līdzīgiem satricinājumiem. Tātad citāda. Kā lai tik neskaidrā nākotnē ierauga vietu sev?
Viena doma apciemo arvien biežāk. Pilsēta nav labākā mājvieta juku un pārmaiņu laikos. Mēs taču burtiski karājamies gaisā. Nē, labāk ir tuvāk zemei. Vienīgi tā mūs baro. Joprojām, bet varbūt pagaidām.
Interesanti, ka pirms teju 70 gadiem mana vecmāmiņa – tieši otrādi – stāvēja vagā un domāja: "nekad vairs!"

22.03.2020.

Gaidīšana. Kā saka mana māmiņa: "rindā uz kaušanu". Ceru, ka tik traki nebūs, jo mēs sargājamies cik spēka. Tētis pirms nedēļas tika evakuēts uz laukiem. Viņa smēķēšanas stāžs pārsniedz manas eksistences laiku. Par to raizējos kopš 4 gadu vecuma, bet nekad bailes nav bijušas tik stipras kā tagad. To virzienā nedrīkst skatīties. Esmu izdarījusi visu, ko varēju. Tālāks satraukums ir nelietderīgs, pat kaitīgs.
Vakar tētim piezvanīju. Mūsu ģimenē nemēdz sazvanīties tā pat vien, un tētis sabijās. Nesaprata, kas noticis. Bet nekas vairs nenotiek. Kopumā viņš izklausījās priecīgāks, nekā gaidīju, un man palika vieglāk.
Atšķirībā no svētku gaidīšanas bērnībā un sesijas beigu gaidīšanas studiju gados, Covid-19 gaidīšana ir smagnēja, lēna un ļoti pasīva. Labākais, uz ko var cerēt, ir mazākais ļaunums. Tuneļa gals nav manāms. Un darīt var pat mazāk par neko.
Arvien vairāk domāju par naudu. Ja tās vērtība kritīs, izdzīvot būs grūti. Neesmu pārtikusi, bet iztikšanas robeža līdz šim ir bijusi drošā attālumā. Nezinu, vai pratīšu gudri rīkoties.
Citādi visas manas dienas ir gandrīz vienādas. Neskaitot sižeta pavērsienus ziņās. No rīta pamostos. Vingroju. Ēdu. Uzņemu jaunāko informāciju. Vingroju. No visa spēka cenšos paveikt kaut ko jēgpilnu. Izdomāt vienu netriviālu domu skaitās. Ēdu. Vingroju. Ēdu. Uzņemu pašu jaunāko informāciju. Mēģinu nešķērdēt laiku tukšībās, bet jau mazāk centīgi. Eju gulēt. Nākamajā rītā viss sākas no gala.
Ja pavisam godīgi, tad jāsaka, ka pirms Covid-19 80% manas ikdienas bija tādi paši. Bet laikam par dzīvi uzskatīju atlikušos 20%.
Šobrīd dzīve ir retās reizes, kad vienu vingrošanu aizstāju ar pastaigu. Vai gājienu pēc pārtikas. Tos pagaidām vēl turpinu. Šķiet prātīgāk iet tagad un papildināt krājumus. Nevis visu apēst un kulminācijas brīdī būt tukšā.
Arī pastaigas ir vienveidīgas un vientuļas. Pārāk tālu doties nedrīkst. Jo pastāv risks, ka vajadzēs apmeklēt publiskās labierīcības (atvainojos par naturālismu, bet tas pieder pie Covid-19 realitātes). Un cilvēki ir tabu. Pēc viņiem ilgojos vairāk kā parasti, bet viņu tuvums dara nervozu. Visi tagad ir aizdomās turamie.
Par dzīves interesantāko daļu ir kļuvis internets. Es neizmantoju internetu, lai tērzētu ar cilvēkiem, ko pazīstu. Tā pat kā nezvanu tiem, ko mīlu. Bet šajā laikā esmu atklājusi digitālo svešinieku mierinājumu. Aiz zīmēm un attēliem var just dzīves. Un to, ka tās visas sakņojas vienā realitātē.
Nekad neesmu pratusi veidot aktīvu un ciešu saikni ar apkārtējiem. Izņēmums ir tie, ar kuriem esmu saistīta kopš dzimšanas. Un tie, kuri paši turpina nākt. Bet bez atgādinājuma, ka dzīve mani pārsniedz, nevaru iztikt. Gribu just, kā tā traucas caur svešajiem ķermeņiem līdzās. Un uzplaukst viņu raibajās dienās. Pati no sevis es tās neizdomātu.
Tviteris šajā laikā līdzinās kafejnīcai vai bāram. Kur apmetos pie vientuļa galdiņa un klausos, kā dzīve urdz. Tā ir tepat un neapstājas. Un neko vairāk no manis neprasa.

25.03.2020.

Jaunā kārtība liek visai pasaulei dzīvot līdzīgi tam, kā pavadu pēdējos gadus. Abos gadījumos cēlonis meklējams apstākļu virknēs ar spēcīgu inerci. Bet tā laikam ir ar visu.
Savrupā daba ir mantojums. Nespēja līgani iekļauties plašākās sabiedrības plūsmās manā dzimtā nav retums. Tiešo priekšteču līnijās to redzu sevišķi skaidri. Izpausmes atšķiras. Bet aiz visām vīd tas pats vārdos neizsakāmais, ar ko sevī karoju. Pagaidām nesekmīgi.
Ne pavisam nesaistīti par manu profesiju kļuva tīra pašizolācija. Bieži kopā ar ilgstošu nenoteiktību, bezcerību. Un neskaidrām attiecībām starp ieguldīto darbu un rezultātu. Vīrusa draudu noteiktā ikdiena ir baisi līdzīga. Atšķiras motivācija ar to samierināties. Agrāk tā bija iespēja nopelnīt. Tagad – vēlme pasargāt mīļos un pienākums neizraisīt citu nāves. Ciktāl spēju saprast savu vietu cēloņu ķēdē.
Nezinu, cik ilgi citiem būs jādzīvo izolācijā. Bet zinu, ka cilvēks mainās. Fundamentāli – ja tas ilgst līdz aizmirsta iepriekšējās dzīves garša.
Sākumā ir pretošanās. Mēģinājumi paralēli dzīvot brīvāk. Pa naktīm vai virtuāli. Bet noliegumā radītais vienmēr ir savā ziņā tukšs. Šeit noliegums pats cēlies no tukšuma. Tam pretojoties, rodas blakusceļi. Kas atklāj vienīgi to, ka galvenais pats nekur īsti neved. Daudzās dzīves prasa spēku. Bet, ja neviena nav nav labāka par pārējām, kādēļ pūlēties?
Šajā brīdī manu trajektoriju nepārtrauca deus ex machina. Nepiedzīvoju glābjošu atklāsmi. Tās vietā apziņā kristalizējās doma, ka dzīves vērtība ar intensitāti vai sasniegumiem tiek saistīta patvaļīgi. Dzīve drīkst būt tukša, necila. No ārpuses nemanāma. Un likumsakarīgi tikt aizmirsta. Nav pamata domāt, ka tāda tā nebūs dzīvošanas vērta. Varbūt tā vispār nav mērāma. Tad pārstāju tiekties tiekšanās pēc.
Nevajag domāt, ka, atsakoties no populārām instrukcijām un fundamentālas jēgas meklējumiem, cilvēks guļ. Un nedara itin neko. Uzplaiksna vietēja mēroga interese. Kad brīvākā telpā nejaušība ienes to, kas uzrunā. Vai kad tiek apdraudēts neapšaubāmi nepieciešamais. Pavisam reti piezogas cerība: varbūt tomēr kaut kur ir izeja? Un es varu ieraudzīt pasauli citādi. Atgriezties pie iepriekšējās dzīves vai kļūt pavisam cita. Neiedomājami cita.
Pēdējo reizi tā atnāca rudenī. Neilgi pirms Covid-19. Piepeši atskārtu, ka vēlos kļūt par māti. Ja iespējams. Tas bija zibens no skaidrām debesīm. Līdz tam par to nedomāju pat teorētiski. Gatavojos absolūtai vientulībai. Cerams – attālā nākotnē. Un tad šī atklāsme. Tā nebija stratēģija, lai izvairītos no vientulības. Vecāki bieži ir vientuļi. Arī ne lai iegūtu dzīves jēgu. Jēga vairoties šodien tiek apšaubīta kā nekad. Un tā nebija ārēja impulsa radīta ilgpilna sajūta. Ja nekautrētos būt banāla, sauktu to par iekšēju dziņu. Kurai nejautā, bet pakļaujas.
Es nevaru pakļauties uzreiz. Jo būšu vientuļā māte. Neveicas mīlestībā. Pārlasot pašas ierakstus, arvien labāk redzu, kāpēc. Bet es zinu, kas ir laimīga bērnība. Tādēļ nebaidos netikt galā. Raizes sagādā tehniskais risinājums.
Par vientuļas sievietes, kas apņēmusies ieņemt bērnu, nedienām būtu jāuzņem filma. Šai situācijai ir absurda komēdijas potenciāls. Beidzas ievada ainas, un radio fonā ziņo par vīrusu Ķīnā. Pēc dažām minūtēm visa pasaule ir karantīnā. Ko viņa iesāks?
Nezinu. Ir vēlme patverties mītā un lasīt notiekošajā sev adresētu vēsti. Redzēt to Dieva roku pie apvāršņa. Bet cilvēks ir ierobežots. Un noteikti vēsti pārprastu. Vai vienkāršotu. Tas mierina.
Neatkarīgi no personīgajiem plāniem ceru, ka pasaulē pēc Covid-19 varēs dzīvot. Ar gandarījumu. Varbūt tas ir nestabilās situācijas iespaids uz psihi, bet uzmanību piesaista plaisas. Ekonomikā, drošībā, starpvalstu attiecībās. Arī klimatneitralitātes plānos. Vīruss prasa reaģēt tūlīt. Un radikāli. Pretējā gadījumā sekas var būt graujošas. Ir jāpārslēdzas īstermiņa izdzīvošanas modā. Bet ilgtermiņu aizmirstot pavisam, rezultāts var būt vienlīdz slikts. Tikai vēlāk. Kas to visu sarēķinās?

31.03.2020.

Laiks ir kļuvis savāds. Ne īsti ātrāks. Ne lēnāks. Vienkārši cits. Pulkstenis turpina skaitīt stundas, bet es vairs nesaprotu, kā tās attiecas uz manu dzīvi.
Varbūt pie vainas ir pāreja uz vasaras laiku.
Un tomēr – tā nav vienīgā dīvainība. Zūd robežas starp pagātni, tagadni un nākotni. Arī parasti tās nav skaidras un noteiktas. Bet visu laiku splūsmi pirmatnējā haosā savām acīm vēroju pirmoreiz.
Pabāžu degunu no migas. Nevienu nemana. Ir svētdienas rīts. Uzvilkta kā stīga, izlienu uz ielas. Es dodos medībās. Kamēr citi guļ. Kaut kas sakustas! Fū.. Drauds ir tālu. Ar acīm sekoju viņa trajektorijai, ātrumam un paātrinājumam. Tik tālu ir labi. Taču veikals pārslogo maņas. Ir jāuzmana visas debespuses. Un jāklausās soļi aiz plauktiem. Lai uz stūra nesaskrietos. Viens kustonis lien tuvāk. Bezkaunīgi tuvu. Es gribu uzšņākt. Uzrūkt. Bet atkāpjos. Izrādās, esmu vājākā.
Vai ir 2020? Bet varbūt 300 000. gads pirms mūsu ēras?
Vai es vispār esmu cilvēks?
Vajadzētu būt. Pēdējā laikā refleksijas par ētiku manī ir vismaz tik pat daudz, cik ūdens. Tāds sastāvs var būtu vienīgi cilvēkam. Nē. Tāda augstprātība var piemist vienīgi cilvēkam. Abējādi – es esmu cilvēks pat vairāk, kā parasti.
Bet atgriežoties pie laika. Manā izolācijas kapsulā iepeld neparastas vīzijas. Vīrietis uz ielas taisnojas robotam. Viņš ir izskrējis pēc cigaretēm. Pēc tam taisnā ceļā dosies mājās. Nav skaidrs, vai robots solījumam notic. Citās ainās darbojas varoņi ekscentriskos tērpos. Aizsargtērpi un maskas Zvaigžņu karu cienīgā daudzveidībā. Kiborgi ar imūnsistēmas paplašinājumiem. Un sarunas ar ekrāniem ir norma. Valsts amatpersonas tā pieņem svarīgus lēmumus.
Vai es skatos uz 2020? 2300? 3020. gadu? Vai arī esmu ielēkusi filmā? Beidzot.
Tas viss veido masu, kurā aktīvi noris divas pretējas kustības. Irstoša un organizējoša. No citas perspektīvas tās drīzāk ir diagonālas. Jo savs pretējums ir sīkajām, gandrīz dzīvajām matērijas daļiņām un cilvēkam. Kurš arvien ir tiecies matēriju pārsniegt. Ja tas būtu izdevies, varbūt šobrīd lūkotos pasaulē ar tīru ziņkāri. Bet man ir bail. Es gribu no transformācijas iznākt ar visiem saviem mīļajiem. Gribu tik ļoti, ka tas fiziski sāp.

04.04.2020.

Izlasīju pētījumu. Tas norāda uz 3x lielāku risku būt smagā stāvoklī tiem, kam ir noteikta asins īpatnība. Man tā ir iedzimta. Kopā ar nespēju iekļauties.
Apzinos, ka cēlonība nav skaidra. Bet, neskatoties uz to, bailes par tuviniekiem sasniedz nepieredzētus augstumus.

06.04.2020.

Agrāk brīnījos, kā kari var ilgt vairākus gadus? Sešus. Trīsdesmit! Kā cilvēki iztur? Un kur viņi rod spēku būvēt pasauli no jauna?
To nevar salīdzināt. Bet, liekas, sāku apjaust apziņas normalizēšanas jaudu. Jo trakāka kļūst pasaule, jo lielāks trakuma daudzums tiek neitralizēts. Un arvien ātrāk. Pirms mēneša 100 cilvēku nāve lika domāt par pavadošo skumju jūru. Neizmērojamu. Tagad ar vieglu azartu sekoju debesīs skrienošajiem skaitļiem. Un tikai mazliet sev riebjos. Baiļu izvirdumi joprojām piemeklē. Bet tie ir tieši tik bieži un stipri, lai neatslābtu. Dzīve tiek padarīta par spēli. Prāts tver mainīgos noteikumus. Ģenerē stratēģijas. Attīstās un tīksminās par sevi. Tikmēr likme – dzīvība, dzīve – tiek abstrahēta. Veikli aizstāta ar simbolu. Matemātisku punktu. Diez kādēļ pieredzu to kā atklājumu? Es zināju, ka jūtas ir labas tikai mikroskopiskās devās. (Analoģija ar indi).
Bet ir kāds izņēmums. Un tā dēļ šajā laikā gulēt eju labprātāk, nekā ceļos. It kā īstā dzīve notiktu miegā. Un nomoda vienīgā funkcija būtu uzturēt sapņojošo ķermeni pie dzīvības.
Sapņus neatceros skaidri. Rīta gaisma notikumu miglainās formas ātri izkausē. Paliek pēcgarša. Sajūta, ko gribas noturēt. Kaut mazliet. Bet tas nekad neizdodas. Sajūtas īstuma brīnums aizplūst starp skaidrās domas neveiklajiem pirkstiem. It kā to noteiktu nepārvarams dabas likums.
Tomēr esmu diezgan droša, ka visbiežāk naktis pavadu mežā. Lielā, vecā. Bezgalīgā. Zemi klāj sūnas, un uz kokiem aug ķērpji. Un viss smaržo. Kā pēc lietus. Vēl tur ir gravas. Tajās skrien strauti. Un upes. Un piedzīvojumi.
Citreiz esmu kopā ar cilvēkiem. Mēs cīnāmies par labo. Un viens par otru. Kad sapņu visumā valda miers, mēs sarunājamies. Reizēm visu nakti. Un atklājam pasaules. Gadās, ka satieku cilvēkus, ko bija izdevies pazaudēt. Tie ir vienīgie sapņi, kuru pēcgarša nezūd vēl ilgi. Un vienīgie, ko pūlos aizmirst pēc iespējas ātrāk.
Rīt man būs sejas maska. Paštaisīta un ļoti mīļa. Bet ne pašas taisīta. Būs interesanti.

12.04.2020.

Sejas maskas, ko saņēmu, atgādināja, kā tas ir, kad uzrunā priekšmets. Sen nebijusi sajūta. Šoreiz iemesls varētu būt tāds, ka maska ir lieta, kas vienlaikus iemieso un pārstāv iespējamu pavērsienu mūsu domāšanā un kultūrā, fundamentālus ētikas jautājumus, ko uzjundījusi pandēmija. Un, protams, manas attiecības ar tuviniekiem. Šajā gadījumā – īpašu tuvinieci ar prasmīgām rokām.
Tomēr manā attieksmē ir vēl kaut kas. Tas atgādināja bērnību. Tolaik vēl veidoju attiecības ar lietām. Man bieži bija aktīva attieksme pret to formu, faktūru, lietojuma iespējām, simbolisko jēgu. Un – to ir grūti aprakstīt, bet visvairāk man patika, kā tās sev līdzi nes veselu pasauli. Noslēpumainu un bezgalīgi atklājamu. Tiesa, tad es par lietām nedomāju. Es tās tikai piedzīvoju.
Ap pilngadības laiku, ja pareizi atceros, es sāku par lietām domāt. Un arvien skaidrāk redzēju divus sliktumus. Pirmkārt, uz tām nevar paļauties. Tās var pazust. Vai palikt neiegūtas. Un kaitinoši kārdināt. Otrkārt – un kaitināšana jau ir daļa no tā – tās apgrūtina. Par tām ir jādomā. Jābaidās. Jārūpējas. Un kustēties ar tām vienmēr ir sarežģītāk, nekā bez tām.
Pamazām nonācu pie secinājuma, ka pilnīgu imunitāti pret lietu kaitniecību var iegūt vienīgi izkopjot vienaldzību pret tām. Tas nenozīmē mērķtiecīgu minimālismu. Jo tad nāktos rūpīgi izvēlēties pieļaujamos priekšmetus. Un nemitīgi sargāt dzīves telpu no pārējiem. Nē. Ir vienkārši jāatsakās no izdzīvošanai nevajadzīgu lietu iegādes, radīšanas, zagšanas un krāšanas. Ciktāl tas nerada jauna veida grūtības.
Izrādījās, ka atteikšanās ir mans talants. Atklāju arvien jaunas priekšmetiskuma jomas, kur to izpaust. Mode ir lietu karaliene. Tīrs dekors bez citas funkcijas. Svētki ir pilni ar lietām. Dīvainiem atribūtiem, rotājumiem, dāvanām. Tas prasa uzmanību un darbu. Bet, kad esi iemanījies būt vienaldzīgs, izrādās, ka tas viss ir lieki. Maltītes ir pilnas ar lieku lietiskumu. Noformējums un garšu nianses vienaldzīgi brīvajam nedod neko. Gandrīz visi cilvēku vaļasprieki ir pārblīvēti ar lietām. No praktiskā viedokļa – liekām. Izņēmums ir pastaigas. Pastaigās lietas nāk un iet tik viegli, kā sapņos.
Grāmatu priekšmetiskuma procents ir ļoti mazs. Attiecībā pret labumu, ko tās dod domu formā. Bet tam, kurš atsakās no lietu pasaules, vienīgais patvērums un piepildījums ir prāts. Un tad ir labi, ja tajā ir daudz dažādu domu. Domas ir viegli nēsāt līdzi. Varbūt tās vienmēr nav viegli iegūt. Taču neviens tās nevar atņemt. Un pazaudētas domas apbēdina mazāk par pazaudētām lietām. To trūkumu gandrīz nekad nemana.
Iepriekš es tikai nojautu, ka šādai dzīves pieejai varētu būt savi trūkumi. Bet tagad, kad pasaule ir piestājusi un pārkārtojas, pirmo reizi redzu to gana skaidri. No vienas puses, apstiprinās tēze, ka lietas var būt liekas. Un pat traucēt izdzīvot. Lietas velk cilvēkus uz Depo. Lieko lietu ražotājiem un izplatītājiem ir jāmaksā krīzes pabalsti. Ierobežojumi neļauj cilvēkiem darboties ar ierastajām lietām. Un viņi dusmojas. Vai skumst.
Taču, no otras puses, kļūst redzams, ka lietas lielā mērā ir cilvēku dzīves viela. Cilvēki būvē ikdienas no jauna. Un dara to caur lietām. Viņi remontē mājas. Nododas rokdarbiem. Izmēģina jaunas receptes. Iekārto videokonferenču fonus. Pērk un pārdod lietas internetā. Tai skaitā tik nepraktiskas, kā rokām darinātas atklātnītes. Apmeklē vēl neaizliegtus vides objektus. Un to visu fiksē metalietās. Fotogrāfijās. Tad – kopā ar prātam neaptveramu digitālu lietu daudzveidību – viņi tās publicē tīklā. Rāda viens otram. Šodien visi dalās ar krāsotu olu attēliem.
Un te es atklāju, ka lietas nav tikai balasts. Arī ne vienkārši viela, kas nes un pauž mūsu dzīvju vibrācijas. Bet gan saistviela. Lietas ir mūsu kopīgums. Un tam ir gan labā, gan sliktā puse. Līdz šim uzmanību pievērsu tikai sliktajai. Tam, kā citi caur lietām mani ierobežo, vada un apdraud. Bet lietās cilvēki arī satiekas. Un caur tām rada kopīgu pasauli. Ar lietām var uzrunāt, mierināt, paust maigumu. Lietas ir pilnas ar sarunām. Tostarp gadsimtiem senām. Atsakoties no lietām, es atsakos arī no būtiskas saiknes ar citiem. Šis ir vēl viens pavediens manas ieilgušās iekšējās izolācijas skaidrojumā. Ko, izmantojot ārējo izolāciju kā spoguli, sev vērpju.
Arvien vairāk aptveru, ka cilvēks bez citiem nevar... būt pilnībā cilvēks. Pat, ja lepni atsakos no kompromisa, kur nāktos pieņemt sabiedrības slikto pusi, es pēc tās tiecos. Viltīgi. Paslepus no sevis pašas.
Galu galā. Arī cilvēkos ir kaut kas lietisks. Dažādās faktūras un formas. Līdzi nākošās pasaules. Ir vēlme dažus saukt par savējiem. Nepazaudēt. Un tad nāk bailes. Bez kurām ir vieglāk. Bet arī daudz vientuļāk.

26.04.2020.

Nedēļa pazuda kā nebijusi. To norija periodika.lv. Ir jāmet miers. Un jāatgriežas šodienā, kur notikumus vēl ir iespējams kaut nedaudz mainīt.
Dzīvokli pametu apmēram vienu reizi nedēļā. Lai atjaunotu pārtikas krājumu. No vienas puses es alkstu āra. No otras – esmu iemācījusies tā diskomfortu. Tur ir cilvēki, kas vai nu neprot vai negrib ievērot distanci. Bet tie, kas ir pārāk tālu, lai izaicinoši iekāptu manā divu metru drošības zonā, savelk izsmējīgu grimasi. Jo ierauga paranoiķi maskā. Ārs nozīmē dusmas, bailes, kaunu un bezgalīgas skumjas par aizgājušo laiku, kad citi cilvēki bija kas vairāk par bīstamiem vai trausliem ķermeņiem.
Noslēgtā, izolētā eksistence spiež dzīvot atmiņās. Vispirms savās. Atceros skolas laiku. Studijas. Visādas mīlestības. Sapņus. To iziršanu. Taču es neesmu tikai savas pieredzes atmiņas. Mani veido arī neaptverami plašs citu dzīvju vijums. Cieši saritinātas tās guļ kaut kur aiz apziņas robežām, un ir pieejamas tikai netieši. Periodika, senas fotogrāfijas un dzimtas stāsti ļauj tās pavērt. Un mazliet atšifrēt.
Labā ziņa ir tāda, ka visi mani senči nav tiekušies pēc izolācijas. Vecāki šajā ziņā ir vieni no radikālākajiem. Viņi lielākoties izvēlas dzīvot pašu radītās un kontrolētās pasaulēs. Un gadu gaitā šī tendence ir pieņēmusies spēkā. Ar mani jau labu laiku notiek kas līdzīgs. Sajūta ir ļoti dabiska. Bet ne vienmēr patīkama.
Vecvecāku attiecības ar sabiedrību ir ietekmējis kara un pēckara laiks. Bieži domāju par tā laika salauztajām dzīvēm. Un atbalsi šodienā. Mēģinu iztēloties, kādi mēs būtu, ja tolaik nebūtu sagrautas lielās un stiprās ģimenes. Ja vīrieši nebūtu spiesti pieredzēt un identificēties ar vardarbību. Gūstot uzmācīgas atmiņas, kas nerimstoši jānīdē ar grādīgo. Ja tik daudzas sievietes neattaptos vienas ar visu pasauli un tās nākotni uz pleciem. Ja mēs neuzzinātu, kādi briesmu darbi ir cilvēkam pa spēkam. Tad varbūt mēs spētu kādam uzticēties. Interesanti, vai pandēmija līdzīgi atbalsosies nākošajās paaudzēs? Pavisam bez sekām tā nepaliks. Bet pagaidām vēl ceru, ka tās nebūs tik baigas.
Atgriežoties pie izolācijas un pašanalīzes. Pēc veco dokumentu pārcilāšanas jāsecina: ja kara un politisko varu iespaidus iznes pirms iekavām, nav tā, ka tajās paliek tikai dīvaini savrupnieki un neglābjami introverti. Tieši pretēji. Tie zari, kuriem visvairāk jūtos piederīga, ir pilni dzīvīgu personāžu. Viņi rosās un atstāj aiz sevis dažādas pēdas. Nospiedumus, kas saglabājas vienīgi cilvēkos. Viņi interesējas par pasauli – vairāk vai mazāk praktiskā nozīmē. Viņi veido un uztur attiecības. Darbojas kopā. Izpalīdz. Piedalās pasākumos. Arī tādos, kur vienīgais ieguvums ir pacilāts gars un priecīgs prāts. Viņi iekāro un valdzina viens otru. Vairāk vai mazāk izdevīgi. Un vairāk vai mazāk atļauti. Vairumam daudzu gadu garumā ir visnotaļ veselīga mīlas dzīve. Par to liecina prātam neaptveramais bērnu skaits. No vienas puses daudzie bērni nozīmē, ka daļai par vietu zem saules nācās stipri cīnīties. Un varbūt kādreiz cīņu pavadīja skaudība un aizvainojums. Bet no otras – tā var veidoties stipras, daudzskaitlīgas savējo kopības. Šodien notiek pretējs process. Cilvēku kļūst mazāk. Jo sevišķi savējo. Un katrs ir par sevi.
Vienā ziņā tomēr mana neiekļaušanās varētu būt dziļi sakņots mantojums. Mani priekšteči, kā vairums cilvēku, ir darinājuši savas dzīves no attiecībām ar citiem. Bet šeit varētu izdalīt divus iespējamus attiecību virzienus. Tādas, kurām ļaujas un kuras kopj kā vērtību pašu par sevi. Kā tīru dzīves dzīvošanu. Un tādas, kuras ir daļa no stratēģijas sabiedrības hierarhijas spēlē. Manējie galvenokārt ir nodarbojušies ar pirmajām. Nezinu, varbūt iemesls ir neprasme, varbūt nevēlēšanās. Bet – jo tuvāki radi, jo tālāk no mērķtiecīgām varas spēlēm atrodas viņu izpausmes. Ir daži izņēmumi. Bet tur sasniegtais drīzāk izskatās pēc nejauša blakusefekta.
Ja skatos uz savu dzīvi, tad lielāko vairīšanos no citiem ir raisījušas situācijas, kur attiecības atklājas kā instruments. Un spēles noteikumi prasa rīkoties tā, lai kādam šķistu vērtīga. Vērtīgāka nekā citi. Ja iekļauti tiktu visi, tad jēdziens zaudētu jēgu. Vērtīguma jēdziens ir īpašs ar to, ka tiecas iekļaut arvien mazāk. Bet es slikti panesu hierarhiju. Tā paredz salīdzināšanu. Un salīdzināt var tikai viena veida lietu skaitus. Pielīdzināties valūtai ir grūti. Jo pati sevi pieredzu kā pretēju, nē, nesavietojamu ar skaitli. Kad jāidentificējas ar kaut ko vērtējamu, kļūstu bezgalīgi plāna kā līnija. Kā neredzams matemātisks punkts. Tik pat labi es varētu vispār nebūt. Bet nebūt nav pārāk interesanti. Varbūt savos – bez laika mašīnas nepieejamos – senčos to ieskatu. Bet nedomāju, ka to darītu, ja tajā visā nebūtu kāds patiesības grauds. Tad es pandēmijas izolācijā risinātu citas problēmas.
Lai kā tas nebūtu, pēc izcelsmes pētījumos pavadītas nedēļas esmu nonākusi pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, es gribu dzīvot. Un dzīvot nozīmē būt saistītai ar citiem dzīvajiem. Par to, kādēļ tā ir, būs rūpīgāk jāpadomā. Bet šobrīd ir skaidrs, ka gribu turpināt no pagātnes nākošo dzīvības vilni. Un darīt to ar pilnu krūti. Kā bērnībā. Jo ilgāk sēžu iekšēji un ārēji izolēta, jo stiprāka kļūst vēlme no cietuma izlauzties. Bet "otrkārt" manu entuziasmu apdzēš. Jo ir skaidrs – priekšā gaidošā krīze nozīmē, ka būs jācīnās. Kā vēl nekad. Nāksies sevi reklamēt – labāk par citiem. Būs jākaulējas. Un sevi jāpārdod. Ilgi un daudz būs jāpielīdzina sevi skaitlim. Alternatīva ir ļoti bēdīgi dzīves apstākļi. Es patiešām nezinu, kas ir ļaunāk. Bet neviena no iespējām nešķiet savienojama ar to dzīvīgās dzīves ideālu, kas šobrīd ir manu ilgu objekts.

09.05.2020.

Kaut kas ir sakārtojies. Tā var raksturot pēdējā laika sajūtu. Varbūt apziņa, ka ir lietas, ko nevaru ietekmēt, beidzot sacementējusies. Un virs tās veidojas brīnišķīga, tukša telpa. Tukša, jo ārpasaule pagaidām ir par vāju, lai to okupētu. Un pārblīvētu ar saviem likumiem vai kārdinājumiem.
Atstāta mierā, es pieņemos spēkā. Ikdienas saturu nosaka gandrīz tīra pašas griba. Kad pierod skriet ciešā ārpasaules iejūgā, rodas mānīgas bailes, ka bez tā cilvēks kļūst par bezformas slaistu. Tā nav. Izrādās, ka, palaista brīvāk, pati radu savas dzīves formu. Un redzu to labu esam. Kaut tās mērķis nav maksimāla produktivitāte un efektivitāte. Taču arī vēsture rāda, ka saražotā kvantitāte nav absolūta vērtība.
Savu brīvo formu izkopju rūpīgāk un maigāk, nekā tās, kuras atnāk kā ārēja vara. Un stipri, gandrīz vieliski, jūtos pati. Ir grūti saprast, ko tieši tas nozīmē. Radniecīga noskaņa rodas, vērojot augu. Kad tas no kopējās stādu kastes pārvietots atsevišķā podā. Un strauji pieņemas apjomā. To nevar interpretēt ražošanas nozīmē. Jo tad lielais pods un tajā esošā zeme būtu jāskaita ar mīnusa zīmi. Nē. Sajūta, uz kuru tēmēju, saistās ar ideju, ka sēkla sevi pilnīgāk īsteno šādā veidolā. Nevis kā trausla stīdziņa starp neskaitāmām citām. Ķecerīgo domu kādreiz varētu turpināt pasaules pārapdzīvotības kontekstā. Bet ne šodien.
Vērotājs no malas manā dzīvē lielas izmaiņas nemanītu. Pamostos. 2 - 3 stundas lasu intelektuāli paģērošus tekstus. Mazliet pavingroju. Ēdu un paralēli pa virtuālo logu vēroju ārpasauli. Pamazām pievēršos salīdzinoši praktiskai savu spēju izkopšanai. Tā pavadu kādas 5 stundas. Nopietni vingroju. Ieturu nelielu olbaltumvielu maltīti. Turpinu dienā iesākto vai arī pievēršos kaut kam vieglam. Visbiežāk estētiski saistošam. Pēc 3 - 4 stundām eju gulēt. Nākošajā dienā viss sākas no gala. Izņēmumi dienas kārtībā nav neiespējami. Bet ir reti.
Atminoties manu otro pandēmijas ierakstu, Tev, nākotnes pētniek, varētu šķist, ka esmu kārtīgs rutīnas cilvēks. Tā nav. Kad sevi nekontrolēju un neizkopju ieradumus, kļūstu par haotisku, plūstošu būtni. Kas viegli pazaudē sajēgu par diennakts stundām. Un nedēļas dienām. Bet trauksmainie periodi, kuros ļāvos dzīves formas nenoteiktībai, kā likums beidzās ar nožēlojamu dvēseles stāvokli. Mēģinājumu un kļūdu ceļā izgudroju divriteni. Proti, nonācu pie atskārsmes: "veselā miesā vesels gars!" Ar mīklainu papildinājumu, ka bez saskaņas ar planētas kustību miesa atsakās būt vesela. Te var sākt sapņot par ķermeni, garu un visumu kā vienotu mašīnu. Un tās vairāk vai mazāk harmonisku darbību. Bet praktiski tas nozīmē vienīgi mosties, aizmigt un ēst, kad Zeme ir noteiktos veidos pagriezusies pret Sauli. Sevišķi svarīgi tas ir brīžos, kad šķiet, nekam nav jēgas. Vai neko nevar saprast. Un rīcības vektoru ir neitralizējušas šaubas. Tad ir jāatsakās no sajūtām un trauksmainajām domām, un mehāniski jāveic darbības, kas uztur ķermeni optimālā stāvoklī. Jākļūst par Zemi, kas turpina griezties. Lai tur vai kas. Sākumā dvēsele protestē. Sludina nihilismu. Bet, kad ritms kļuvis par ieradumu, un nav ne jūtams, ne citādi manāms, tā norimst. Un priecājas, ka tomēr nav sagrāvusi pati savu pamatu.
Tātad. Ar manu ķermeni pagaidām viss ir kārtībā. Un prāts ir pieradis pie nenoteiktības daudzuma šī brīža pasaulē. Kad tas viss ir nolikts malā, un netērē nesamērīgi daudz iekšējo resursu, var sākt… uzplaukt.
Starp manas ikdienas pieticīgajām rindām skaistākais zieds jeb notikums ir rīta lasījumi. No vienas puses tas nav nekas īpašs. Vienmēr esmu lasījusi. Bet, kopš ekrāni ir ikdiena, tekstus uzņemu gandrīz tikai no tiem. Un kopš ikdiena ir internets, rakstīto domu uztvere pakāpeniski ir kļuvusi arvien saraustītāka, virspusējāka un angliskāka. Taču mans sākums ir latviešu valodā. Un uzmanīgi, no grāmatas rāmā veseluma pārtītos domu kamolos. Pēc saviem sākumiem un to nepārtraukta turpinājuma pastāvīgi ilgojos. Tāpēc tagad no rītiem lasu latviešu valodā. Un no papīra lapām. Gulēt iešanu tas pārvērš par tīru baudu. Ne tikai sapņu piedzīvojumu dēļ. Bet arī tāpēc, ka tiem sekos dzidrās rīta stundas. Teksti, ko šobrīd lasu, ir daļēji apgūti studiju laikā. Taču bez uzspiestā apguves ritma un rāmja tie atklājas citādi. Es tos izdzīvoju. Redzēs, vai tādejādi to atstātās pēdas būs mazāk gaistošas.
Otrs lielais ieguvums ir tas, ko nosaucu par "salīdzinoši praktisku savu spēju izkopšanu". "Salīdzinoši" attiecas uz faktu, ka, ilgstoši karojot pret neuzticamajām lietām, esmu kļuvusi par reti nepraktisku cilvēku. Piemēram, es gandrīz nemaz nenodarbojos ar kulināriju. Vai rokdarbiem. Vai dzīves telpas iekārtošanu un uzlabošanu. Ar bažām gaidīju, ka savdabīgajā brīvībā no pienākumiem pret ārpasauli pamodīsies dziļi manī mītošs sadzīves praktiskums. Līdz šim interese par sadzīvi ir nemainīgi zema. Bet ir parādījusies vēlme kaut ko darīt. Tā, lai izdarītajam būt konstatējams rezultāts. Un, rezultāta esamību salīdzinot ar tā pirmītējo neesamību, rastos gandarījums. Ierastā skepse pret lietām īstu gandarījumu ļauj gūt vienīgi no sasnieguma, kas saglabājas manī. Praktiski tas nozīmē – kaut ko iemācīties. Pagaidām savā nodabā mācos programmēt. Nē, nesmejies, nākotnes pētniek! Sevišķi, ja nepiederi pie cilvēku ģints. Es neesmu un nebūšu programmētāja. Bet tādam gaļas gabalam, kāds ir cilvēks, īpašu baudu sniedz spēja darboties ar tīru loģiku un matemātiku. Un no tām darināt trepes uz bezgalību. Savukārt programmēšanas jaukums ir tajā, ka trepju sākums atkal kļūst taustāms. Un tāds tas mūsu miesisko iedabu spēcīgi uzrunā. Bet, ja šis skaidrojums Tev nav saprotams, varu sniegt arī citu. Klīst baumas, ka programmēšana ir tuvās nākotnes valoda. Tādēļ šķiet tikai prātīgi to pamata līmenī apgūt.
Savas domu telpas un spēju paplašināšana ir patīkama un mierinoša. Sevišķi, ja procesa virzienu un ātrumu nosaka paša interese. Rezultātā ar prieku sagaidu katru savas dienas fāzi. Salīdzinoši maz interesējos par vīrusu. Un, neskatoties uz mājās sēdēšanu, piedzīvoju vērienīgu pasaules atklāšanu.
Iespējams, šo lasot, rodas iespaids, ka esmu iegādājusies pašpalīdzības grāmatu un aktīvi programmēju sevi ar pozitīvām domām. Tā nav. Nekad neesmu ticējusi palīdzībai no malas. Vārdiskām instrukcijām pavisam ne. Gaišais dvēseles stāvoklis man pašai ir pārsteigums. Parasti esmu neitrāla vai drūma. Visi cēloņi nav skaidri. Bet ir viena lieta, bez kuras tas nebūtu iespējams. Cerība.
Manuprāt, nav iespējams turpināt dzīvi, ja cilvēks pazaudē cerību pavisam. Kamēr viņā mīt vārākā atblāzma, pat ja tikai uz šo cerību neskaidrā nākotnē, tikmēr dzīvais turas. Šūpojas ´´varbūt´´ mata galā. Kad cerība savērpjas biezāka, un tai pievijas kaut kas no ticības, cilvēkā paradās spars. Tāds, kas pārsniedz kailu izdzīvošanu. Ja mēs necerētu, ka dzīve būs dzīvojama, mēs necenstos. Un neatteiktos no lietām, kas piepilda dzīvi šodien, ja neticētu, ka reiz to visu atgūsim. Pēc iespējas maz zaudējuši. Mēs ceram, ka atgūto būs vērts pieredzēt.
Acīm redzot manī cerības pavediens nav pārtrūcis. Es ceru nākotnē piedzīvot ko skaistu un īstu. Tik skaistu, ka ir vērts pūlēties izdzīvot. Es ceru satikt citus. Sevišķi tos, kas mīļi. Satikt pa īstam, nevis mehāniski kopētās formās. Es ceru mainīties. Paaugties. Citādi nākotnes jēga šķiet niecīga. Bet vairāk par visu es ceru, ka nebeigšos sevī. Un tā kā cerību izsīkums pilnīgi noteikti nozīmē manas beigas, tad ceru, ka to pamats nav tikai irdens šķitums. Bet, ja tomēr ir, laikam jācer to nekad neuzzināt.
Praktiski cerība manī izpaužas rimtās ikdienas fonā kaltos pārgalvīgos plānos. Tie ietver simtiem kilometru garas ekspedīcijas ar velosipēdu. Divvientulībā ar vasaru. Un, ja visi striķi trūks, darbu lauksaimniecībā. Kas zina. Varbūt tieši tur atradīšu to, ko jau labu laiku meklēju.


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Ķīna
(China)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTad bija nojaušams problēmas apmērs Ķīnā, bija gadījumi Eiropā
2Eiropa
(Europe)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsTad bija nojaušams problēmas apmērs Ķīnā, bija gadījumi Eiropā
3Ķīna
(China)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsBeidzas ievada ainas, un radio fonā ziņo par vīrusu Ķīnā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.