#LFK Ak-166-22

Nosaukums
Linda Ritmane. 20.03.2020.–12.04.2020. Neliegt sev elpot.
Vienības Nr.
22
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
12.04.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
20.03.2020 - 12.04.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

20.03.2020. Neliegt sev elpot.

Noticis neparedzēti un negaidīti, bet katrā no mums iekšēji kāroti – noskrējušamies miesas, prāta un gara tik ļoti ilgots laiks. It kā pasaules nogurusī, savārgusī iekšējā balss to jau sen būtu kādam augstākam spēkam lūgusi.
Vienam grūti apstāties, ja apkārtējā jezga aiz inerces velk līdzi savā nebeidzamajā virpulī. Turpretī, kad dīkā viss...
Šādos brīžos skaidri atskārstu, ka ikdienas skrējienā praktiski neelpoju. Saspringtam ķermenim elpošana mēdz būt sekla un strauja, un tieši šādi es uzņemu gaisu ikdienā, kad darbs dzen darbu, kad pienākumu saraksti tādi pusatķeksēti viens aiz otra guļ plānotājā, kad vēlies ko paveikt pēc labākās sirdsapziņas, bet laika ierobežojums to sabojā… Dažādām populārām distonijām te ir, no kā baroties.
Būdama mazpilsētas meitene, izjūtu arī diskomfortu pret Rīgas centram raksturīgo kņadu, aromātiem un nepārtraukto drudžaino kustību, traucoties, reizēm, pat nezin, kur. Dziļi ieelpot sev atļauju tikai mājās un dabā. Steidzoties augšup pa Centrālās stacijas tuneļu pakāpieniem, pār kuriem nošļukuši no pretīgu (un, pārsteidzošā kārtā, reizēm pat – skatam pievilcīgu un šķietami audzinātu) veču elpošanas sistēmas dzīlēm atkrēpoti dzelteni tumīgi spļaudiņi (aukstās ziemās esmu redzējusi, kā tos, sasalušus, knābā baloži), aizturu elpu, jo no tiem paceļas tikai iztēlei vien pamanāmi gāzveida izgarojumi, ko atsakos ielaist savos elpceļos. Arī, traucoties garām, pat ar šobrīd tik cildināto divu metru distanci, atsevišķiem indivīdiem, gaisa plūsmas mēdz atnest līdz maniem ožas receptoriem smakas, kas liek iekšēji saviebties. Izjūtu, ka ieelpoju postu, kādā dzīvo ne mazums lielpilsētu iedzīvotāju, lai gan no malas viss izskatās zolīdi.
Un tā nu es dzīvoju, ar krūtīs saspiestu gaisu. Tāpēc izbaudu šo laiku, kas mums it kā netīšām, tomēr pelnīti un ar gudru ziņu dots – šī ir iespēja dāvināt sev savā pašaizliedzībā atņemto mīlestību pret sevi, izjust savu esību saskaņā ar dabas likumiem, iet pastaigāties, kad saule aicina, un darīt iekšdarbus nemīlīgu laikapstākļu brīžos. Plānot savu dienu, ieklausoties savās vajadzībās, izjūtās, alkās, gaidās. Elpot un dziedināt savu trauksmaino prātu!

24.03.2020.

Man šausmīgi patīk mazgāt traukus! Un patlaban, pa māju dzīvojoties, sakrājas varena kaudze! Nezinu daudz cilvēku, kuriem šis sagādātu prieku. Lielākoties visi vienmēr ekstāzē stāsta par nesen iegādāto trauku mazgājamo mašīnu, kas, citiem vārdiem, nozīmē – viņu dzīves lielākās nedienas ar to ir galā.
Bet es ķeru kaifu, mazgājot traukus ar rokām, jūtot, kā no švammītes pirkstu starpās iespiežas attīrošās putas, reizē izšķīdinot arī dažu labu prāta drazu.
Tātad, kā katru vakaru, mazgāju savu pēc visām dienas ēdienreizēm un mājās gatavota ēdiena baudīšanas sakrājušos trauku kalnu. Pilna izlietne! – vai nav brīnišķīgi? Nākamā rindā pēc tikko no tauku slāņa atbrīvota pusdienu šķīvja ir krūzīte, kurā sācis iekalst kefīrs. Jau ņemu, lai skalotu, bet ieraugu, ka pa krūzes dibenā sakrājušos biezo masu kūņojas mazmušiņa. Ja es tagad liktu to zem krāna, viņai uzreiz būtu beigas. Ar entomologa cienīgu interesi brīdi vēroju, kā miniatūrās kājiņas airējas pa balto raudzēta piena produktu, un apceru nešaubīgi eksistenciālu jautājumu – te viņa ir, dzīvības pilna un kustīga, un te, pēc brīža, kuru nevar izteikt prātam aptveramās laika vienībās, vairs nav mazā kukainīša; šis – te vēl bija, te vairs nav – sasodīts, cik ātri var pāriet no viena esības stāvokļa citā. Un piepeši man tas saliekas ārkārtīgi skumji, tāpat kā bērnībā, kad, spēlējoties smilšu kastē, tā sapriecājos par jaunatklāto savdabīgā krāsojuma (acu priekšā stāv vecrozā un violetie toņi) palielo skudru, ka nejauši to saspiedu – šī neatgriezeniskuma apziņa jau tad tik ļoti sāpēja, ka mana bērna sejiņa mirka asarās.
Tā nu nolieku krūzīti pagaidām nost, tās vietā pieķerdamās katla vākam. Ne jau es būšu tā, kas lems mazās radībiņas likteni.
Turpinot darboties pie netīrajām karotēm, sāku prātot, ka patiesībā šādi paši mazi knislīši un citi parazīti mēdz pārnēsāt cilvēka un dzīvnieka veselībai bīstamas kaites, visādas malārijas, encefalītus… Un arī patlaban tik biedējošais vīruss taču rodas kāda pavisam mikroskopiska un sparīga organisma izdzīvošanas instinkta dēļ, kurš nevienu vien radības kroni jau aizrāvis līdz “te vēl bija – te vairs nav”.
Atkal iemetu aci krūzītē un konstatēju, ka mazmušiņa noslīkusi kefīrā.

30.03.2020. Sapnis vai realitāte?

Klumpučoju pa ielu, mugursoma līdz rāvējslēdzējam pilna ar smago nesamo, rokās tīkliņš (jā, tīkliņš īstais, nevis plastmasas maisiņš, ko daudziem labpatīkas saukt par tīkliņu) arī piepūties apaļš kā bumba, jo tikko kā veikalā iegādājos pārtikas resursus nedēļai pusotrai; stiepju to nastu, un no smeldzes plecos sāk jau reibt galva.
Pretī uz savas ciskudrillas minas pusmūža vīrietis, atgādinot personāžu, ja ne no citas planētas, tad vismaz kādu, kas starp tām ceļo – galvā akvārijs, gluži kā kosmonautam! Domāju – kārtējais pilnmēness laika savārstījums, kuru ar pilnu jaudu radījusi mana miegainā iztēle – nekategorizēsi īsti kā murgu, bet ne arī kā sapni!
Te pēkšņi attopos, ka tas nesamais laikam tomēr par smagu man vienai, nekāds sapnis – īstenība! Vienkārši tā stunda ir situsi – aizvien vairāk ielās sāk parādīties cilvēki, kas atgādina fantastikas filmu varoņus, jo uzmaukuši galvā savas pašu rokām meistarotās pretkovida maskas – katrs aizsargājas kā prot!

02.04.2020. Laiks arī Atomam dot vārdu.

Mans kaķa prāts neaptver, kas pašlaik notiek?! Ko tā Linda te visu laiku planē pa māju – jāstrādā nav? Viņai vispār drīz vēl būs, par ko nopirkt kaķu konservus vai cāļu akniņu? Labi, atceros, ka ir bijušas vairākas reizes, kad es tieku aizvests kaut kur citur padzīvoties – nav ne jausmas, kāpēc, un es arī tajā pārāk neiedziļinos, bet vienalga izjauc manus plānus! Normālā ikdienā tomēr viņa te parādās tikai uz nakti, nereti jau tādos pulksteņos, kas drīzāk tuvojas rītam; nezinu, kur blandās – es parasti prasu, mēģinu izvilkt, kur tad klīdusi, bet šī, jau gadiem censdamās ielauzīties manā valodā (lai gan it kā jau tās svešvalodas, cik varu spriest, viņai padodas), joprojām tikai vervelē – viņa vispār nojauš, kādus vārdus reizēm ņem mutē? Ausis vīst, klausoties!
Šoreiz ir citādi – Linda manā dzīvoklī uzturas praktiski visu laiku, tas jau velkas mūžību!! Parasti, kamēr viņa ir te, es jau tā vienmēr lienu snaust guļamistabā zem segas – vismaz nedaudz noslāpē skaļo troksni, kas Lindai laikam patīk – dažādās tonalitātēs tur kāds it kā runā, bet tā plūstoši, izlokot balsi, līdzīgi, kā pavasarī daudzi mani sugas brāļi meklējoties auro; un fonā šīm visām onomatopoētiskajām skaņām ir vēl jocīgāka dārdēšana. Būtu vismaz izvēlējusies vienu no tiem ņaudēšanas paveidiem, bet skan viss pēc kārtas!
Pavisam ērmoti ir tad, kad ne tikai jādzird šīs skaņu virtenes, bet Linda vēl arī stāv istabas vidū un ērmoti kustās – visādi groza gurnus, liek dīvainus soļus te uz vienu, te otru pusi, virpuļo… Es, protams, savu vienpadsmit gadu laikā jau esmu nācis pie secinājuma, ka cilvēku un mana ķermeņa uzbūve un, līdz ar to, kustību un dažādu ikdienišķu darbību veikšanas paradumi krietni atšķiras, bet šis nudien ir kas jauns!
Viendien, tas jau bija kādu pusotru nedēļu atpakaļ, domāju, ko lai iesāk, kā lai parāda Lindai savu attieksmi, lai viņa attopas? Es parasti guļu gultā sienas pusē, Linda otrā. Ir piedzīvoti gadījumi, ka to pusi, kurā es parasti guļu, aizņem vēl kaut kāds cilvēks, mazliet citādāks nekā Linda, tas otrs cilvēku veids (esmu novērojis, ka ir divi, visvairāk atšķiras pēc balss tembra un darbošanās tualetē); bet pēdējā laikā tā puse lielākoties bija mana. Uz sienas ir tik amizantas tapetes, ar interesantiem izcilnīšiem, aiz kuriem ir vienkārši kaifs aizķert nagus! Es dažkārt to daru, kad Linda neskatās, jo kaut kā pēc viņa parasti dusmojas, ja pamana.
Tagad sāku kasīt to sienu pa naktīm, kad Linda blakus mierīgi sapņo savus cilvēku sapņus. Un plāns nostrādāja – viņa taču uzreiz pamostas! Un tāda neapmierināta, lamājas uz mani! Tomēr dīvaini – jau no laika gala naktīs, saskaņā ar savu kārtības izpratni, mēdzu sakopt personīgo tualeti, ar ķepu cītīgi beržot un klapējot vannas ārmalu, kurai blakus atrodas manas labierīcības; tas ir pietiekami labi dzirdams ritmisks troksnis, kurā parasti izlieku visu savu spēku un negatīvo enerģiju. Un pēc tāda viņa nemostas?
Pagaidu, kad šī atkal iemigs, un pēc kāda laika skrāpēju tapetes atkal. Linda nikna kā auka! Kādā ceturtajā reizē jau sāk lidināt mani no gultas ārā. Es to uztveru kā spēli – ja jau viņa izdomā neskaitāmus iemeslus, lai nepievērstu nekādu uzmanību un nespēlētos ar mani pa dienu, tad kāpēc gan lai tas nenotiktu naktī?!
Kad esmu izraidīts no gultas, atkal sagaidu (man taču ir neizmērojama pacietība!), kamēr iesnaužas, un sāku dīrāt jauno dīvānu, kurā ekstāzē varu ielaist nadziņus! Iepriekšējais bija labāks, Lindai nebija iebildumu, ja es tam uzbruku, no visām pusēm un ar visām četrām, uz ātrumu gonkojot pa mīksto virsmu; esmu neizpratnē, kas tagad ir mainījies.
Un tā pienāk rīts. Linda pieceļas, pirmos rītus vēl pabužināja, kaut ko rotaļīgi dusmīgi, bet reizē mīļi, nomurminādama, bet pēdējās dienas jau neomā, ar ledainu skatienu un automatizētu žestu ieliek man konservus un viss. Viņa tāda nerunīga paliek, kad ir par kaut ko sapīkusi vai apvainojusies. Droši vien beidzot būšu panācis atskārsmi, ka es arī neesmu sevišķi apmierināts ar visu šo situāciju – nekādas privātās dzīves! Kā ierasts, filozofiski vērojot skatu pa logu, apceru – kas nu tagad būs?
Pēdīgi, vienā dienā Linda pieceļas netipiski agri un pazūd uz visu dienu. Protams, es nenojaušu, kur viņa bijusi! Liels ir mans pārsteigums, ka vakarā apguļas nevis savā ierastajā pusē, bet manā vietiņā!! Ko tu neteiksi – pieguļas pie pašas sienas, tā, ka man tur nav, kur palikt! Domāju, tas kāds joks, bet nekā – izslēdz gaismu, aizklapē acis un guļ! Es vēl mēģinu kaut kā uztaustīt, varbūt noticis kāds pārpratums – lēnām eju pāri Lindai no kājām uz galvas pusi (tā mēdzu darīt tikai tad, ja mana dzīvokļa biedrene atnāk mājās un sāk gulēt pa dienu – jāpārliecinās taču, vai vēl elpo!), cenšos ielīst starp viņas roku un sienu, apošņāju šīs cilvēciskās būtnes elpu, bet beigās nekas neatliek, kā pārlēkt pāri kaut ko vēl pirms miega prātuļojošajai galvai, uz gultas otru pusi. Visu nakti esmu tādā izbīlī, ka guļu vannā, kur Linda mani no rīta atrodot, sāk izdot tās jocīgās, elsojošās skaņas, ko cilvēki dažkārt rada prieka brīžos – izskatās, ka viņi raustās, apmēram tā kā, kad man noraustās ūsa.
Linda šādi ir pasākusi gulēt katru nakti, turklāt vēl atnesusi mājās kaut kādu priekšmetu ar nekustīgām acīm, pāris reizes likusi manas ķepas tam klāt, neizdodas ne ar ko iepriekš dzīvē redzētu salīdzināt, lai secinātu, kas tas tāds ir – neizprotami reizēm tie cilvēki. Liekas, ka tās acis pa gabalu mani vēro, un Linda ik pa laikam tur uztecina kaut ko slapju, bet tas nav ūdens, jo šausmīgi smuki smaržo! Vienvakar nopilēja zemē, Linda nosusināja, bet – tā smarža!!! Es pēcāk tur ilgi gribēju nirvānā vāļāties, tik patīkams dullums!!
Tā nu es patlaban samierinos, ka naktīs palikusi iespēja vairs tikai iecirst savus nagus dīvāna malā, un pa dienu iziet uz balkona palūkot, kā atkal mainās gaiss. Labāk nekā nekas. Bet, cik ilgi tas turpināsies, un kas sekos tālāk?

meHCnZg.jpg

12.04.2020. Par ceļošanu – uz citām kultūrām, caur atšķirīgiem cilvēkiem un iekšējiem pārgājieniem sevī.

Aizliegums ceļot. Pazīstu cilvēkus, kam tas neko neizsaka. Mājās, savā dīvānā, pie sava virtuves galda, ar saviem cilvēkiem ir vislabāk – drošāk, ierastāk, pazīstamāk, paredzamāk, ērtāk, slinkāk, nenogurdinošāk – līdz minimumam samazinātas iespējas apmaldīties, pieķert sevi ignorancē, taustīties tumsā nepazīstamā vietā, izgāzties, būt smieklīgam un nesaprastam citu acīs, pasarg’ dies – ieraudzīt sevi no malas!
Tomēr, par laimi, man ir izdevies savā ceļā sastapt dvēseles radiniekus – cilvēkus, kuriem ceļošana ir kas vairāk nekā iespēja nofotografēties pie Eifeļtorņa. Domāju, tie man piekritīs – aizliegums ceļot ir kā uzbrukums laupīšanas nolūkā mūsu garīgajai pasaulei. Es jau tagad acu priekšā redzu indivīdus, kas nosodoši krata ar pirkstu, liekot saprast, ka es nenovērtēju to, kas ir tepat uz vietas, ka ceļojot no kaut kā bēgu, ka jāmācās šeit un tagad rast savu laimi un piepildījumu, un tamlīdzīgas, it kā atsevišķos kontekstos patiesības, tomēr nereti arī lielā mērā muļķības. Periodiska atrašanās citās zemēs un kultūrās ļauj paskatīties uz savējo no malas, skaidrāk saredzēt, kāpēc ir vērts dzīvot tieši Latvijā, novērtēt mūsu mazās valsts priekšrocības.
Par to, ka arī savu dzimto zemi minu atvērtām acīm, jebkurš var pārliecināties, skatot manas fotogrāfijas, kurās parādu savu skatījumu, caur sevi izlaistu un interpretētu redzējumu uz Latviju – manis pamanīto, kam citi paskrien garām. Ar aizrautību sekoju līdzi (un apgūstu jaunu vārdu krājumu spāņu valodā – dzīvnieku un putnu nosaukumus) sava paziņas, spāņu dabas fotogrāfa, kas vairākus mēnešus, augām dienām un naktīm, arī aukstajās ziemas naktīs, sēdēja meistarīgi un viltīgi ierīkotajos slēpņos Latvijas mežos – nekurienes vidū, lai visai pasaulei un mums pašiem parādītu to skaistumu un dabas bagātību, ko, vērīgi raugoties, var saskatīt sev apkārt.
Kāpēc tad man ir tik eksistenciāli svarīgi ik pa laikam aizlaisties prom no visa šī labuma?
Ir cilvēki, kas ceļošanu salīdzina ar bēgšanu no sevis. Kaut kādā ziņā tas tiešām tā ir, jo tu dodies prom no savas ierastās ikdienas, attālinies no saviem līdzcilvēkiem, vienveidīguma, bieži vien no sava sociālā statusa. Tātad – no ārējām lietām. Iekšēji tu nevis aizbēdz no sevis, bet tieši otrādi – pietuvojies, iepazīsti, atveries citādajam, ieraugi sevi neierastās situācijās, bagātinies ar to, ko nezināji, iemērcies citā kultūrā, iemācies pieņemt, nenosodīt… Jā, jūs teiksiet – arī, ceļojot pa Latviju to iespējams izdarīt! Nenoliedzu, kaut kādā mērā jā – apbrīnojami atšķirīgi mēdz būt iedzīvotāji, to tradīcijas, pasaules uzskati un ikdienas ieradumi tepat, tik mazā teritorijā. Tomēr kontrastaināku un asāku attēlu var iegūt, ja izšķirtspēju raksturo pēc iespējas lielāks pikseļu skaits un piesaistīta tiek gan fiziskā, gan katra paša garīgā gaisma.
Savos ārzemju dzīves un ceļošanas periodos esmu apmainījusies stāstiem un dzīvojusi kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem – Vidusjūras valstu imigrācijas departamentu darbiniekiem, kuri joprojām nav īsti pārliecināti, vai Latvija ir Eiropas savienībā; no Dienvidamerikas uz Eiropu atbēgušiem paragvajiešiem, kas meklē savām atvasēm drošāku uzaugšanas vidi; kečua indiāņiem, kuri ir laimīgi izsēt savu sēklu plašajā pasaulē, un lepojas ar to, ka var apciemot savus Somijā, Norvēģijā un citās valstīs izkaisītos bērnus; latviešu sievieti ar bērnu, kas bez valodas zināšanām nolēmusi dzīvot Spānijā, un cenšas tur balansēt uz pašcieņas saglabāšanas un netikumībā nonākšanas robežas; kalnu alās iekārtojušamies un ilgtspējīgu dzīvesveidu piekopjošiem hipijiem; ļoti atvērtu un kaislīgu dienvidzemju un balkānu kultūru pārstāvjiem, kuriem šķiet, ka visas sievietes novērtē viņu skaļi uzsauktos komplimentus, ovācijas un citas publiskas simpātiju un pārlieku plosošās seksualitātes izpausmes; krāšņi tērptajiem afrikāņiem, kuri nedrošajās laivās (pateras) uzņēmīgi un ar izsapņotu vīziju par pārtikušu dzīvi atceļojuši uz Eiropu; šķirtu vīrieti, kurš ir visrūpīgākais un pašaizliedzīgākais tēvs saviem bērniem; itāļiem, kuri savā labestībā atdod jums savu gultu un mājas atslēgas ar tekstu “mi casa es tu casa”; kataloniešiem, kuri, atverot savas mājas durvis un ļaujot kopā ar viņiem padzīvot vēl dažas dienas, jūs glābj situācijā, kad zagļi metro izvilkuši no somas maku ar visiem dokumentiem; baskiem, kuri ir vislabākie ceļa biedri kalnu pārgājienos; nejauši autobusā satiktu spāņu policistu, ar kuru kā ar senu paziņu aizrautīgi nopļāpājat un pārrunājat visu savu dzīvi… Un daudzas citas iespaidojošas pieredzes. Man nav jāpiekrīt viņu uzskatiem, nav jāpārņem viņu dzīves veids, bet dažādie stāsti ļauj pieņemt, ka nav absolūtas patiesības un vienīgā pareizā varianta. Atslēgas vārds ir cieņa pret otru cilvēku, viņa novērtēšana un lūkošanās, vai šis cilvēks mums var parādīt un iemācīt ko tādu, kas bagātinās mūsu ikdienu un palīdzēs pieņemt lēmumus dažādās dzīves situācijās, ne tikai ārzemēs, bet arī tepat Latvijā. Ir izaicinājums runāties ar kādu, kura domu gājiens ir citādāks nekā tavējais – tas ļauj paskatīties uz dažādiem aspektiem no skatu punkta, kuru tu nebūtu nemaz iedomājies, un apdomāt savu attieksmi un izpratni par lietām. Kā tāds iekšējs pārgājiens cauri savām domām, uzskatiem un vērtībām. Un ne tikai savā dzimtajā valodā, bet arī, liekot savam prātam visas šīs pārdomas risināt svešvalodās.
Šis, daudziem, baismīgais, ceļojums sevis iekšienē, liek pārvērtēt arī, manuprāt, tik daudzās latviešu ģimenēs ieaudzināto paštaisnuma fenomenu – mūsu ģimene un kultūra vislabākā, pareizākā, saticīgākā, bet tie tur pāri ielai – nu kā viņi dzīvo, nu kā tā var!? Nosodījums plūst pāri malām, ieaudzinot domu, ka esi pārāk labs, lai tam / tai tur ar tevi jebkad būtu kas kopīgs. Ceļošana šo slimību veiksmīgi ārstē.
Es droši vien neprastu būt attiecībās ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man bijusi tā iespēja būt kopā; nebūtu tāds draugs saviem tuvākajiem; nevarētu strādāt par skolotāju, ja man nebūtu šīs bagāžas – dzīvot, strādāt, studēt, ceļot citās valstīs. To nevar nevienā ceļojumu aprakstu grāmatā izlasīt – no tām var smelties padomus, ierosmes apmeklējamām vietām un tamlīdzīgas praktiskas lietas, bet tās ir svešas emocijas, sveši piedzīvojumi un sveša interpretācija. Man ir svarīga manis pašas klātbūtne un izjušana ar savām maņām.


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Rīga
(Rīga)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaBūdama mazpilsētas meitene, izjūtu arī diskomfortu pret Rīgas centram raksturīgo kņadu
2Rīga
(Rīga)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaBūdama mazpilsētas meitene, izjūtu arī diskomfortu pret Rīgas centram raksturīgo kņadu
3Stacijas laukums 2, Rīga
(Stacijas laukums 2, Rīga, LV-1050)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaSteidzoties augšup pa Centrālās stacijas tuneļu pakāpieniem
4Eifeļa tornis
(Avenue Anatole 5, Paris, France)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājakuriem ceļošana ir kas vairāk nekā iespēja nofotografēties pie Eifeļtorņa.
5Latvija
(Latvia)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstskāpēc ir vērts dzīvot tieši Latvijā, novērtēt mūsu mazās valsts priekšrocības.
6Latvija
(Latvia)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstscaur sevi izlaistu un interpretētu redzējumu uz Latviju – manis pamanīto, kam citi paskrien garām.
7Latvija
(Latvia)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsaugām dienām un naktīm, arī aukstajās ziemas naktīs, sēdēja meistarīgi un viltīgi ierīkotajos slēpņos Latvijas mežos
8Latvija
(Latvia)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsJā, jūs teiksiet – arī, ceļojot pa Latviju to iespējams izdarīt!
9Vidusjūra
(Mediterranean Sea)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Jūra, jūras līcisVidusjūras valstu imigrācijas departamentu darbiniekiem, kuri joprojām nav īsti pārliecināti, vai Latvija ir Eiropas savienībā
10Dienvidamerika
(South America)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Kontinentsno Dienvidamerikas uz Eiropu atbēgušiem paragvajiešiem, kas meklē savām atvasēm drošāku uzaugšanas vidi;
11Eiropa
(Europe)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsno Dienvidamerikas uz Eiropu atbēgušiem paragvajiešiem, kas meklē savām atvasēm drošāku uzaugšanas vidi;
12Somija
(Finland)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstslepojas ar to, ka var apciemot savus Somijā, Norvēģijā un citās valstīs izkaisītos bērnus;
13Norvēģija
(Norway)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstslepojas ar to, ka var apciemot savus Somijā, Norvēģijā un citās valstīs izkaisītos bērnus;
14Spānija
(Spain)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstslatviešu sievieti ar bērnu, kas bez valodas zināšanām nolēmusi dzīvot Spānijā,
15Eiropa
(Europe)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalskrāšņi tērptajiem afrikāņiem, kuri nedrošajās laivās (pateras) uzņēmīgi un ar izsapņotu vīziju par pārtikušu dzīvi atceļojuši uz Eiropu;
16Latvija
(Latvia)
12.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstspalīdzēs pieņemt lēmumus dažādās dzīves situācijās, ne tikai ārzemēs, bet arī tepat Latvijā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.