Ak178-Peteris-Zarins-02-0013
AtšifrējaJustīne Jaudzema
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-02-23 11:09:14
AtšifrējumsLikās, ka puika to visu tā arī iztulkoja. Virsnieks uzlēca kājās, paskatījās uz mani ar varen niknu skatu. Es domāju, ka nu atkal būs kāviens,bet viņš tik iebļāvās – konvoju un mani aizrāva atpakaļ uz šķūni. Vairāk Valmierā mani arī nepratināja. Vēlāk, Rīgas lēģerī, kad sieva bija pie manis uz satikšanos, viņa teica, ka laikam otrā dienā virsnieks esot augšā trepēs kaut ko paņēmis un viņai teicis, ka es drīz tikšot mājās.
Mani pratināt vairāk neizsauca. Nākošā dienā izsauca Rēvaldu, bet atpakaļ šķūnītī viņš vairs neatgriezās. Nebija neviena, kam par to prasīt. Pagāja dažas dienas, tad kādu nakti mūs visus salādēja smagās mašīnās un veda uz Cēsīm. Cēsīs, Dārza ielā, mūs ieveda vecās vācu nabagu mājas pagalmā, kur iebāza kādā koridorā un pēc tam pa vienam kaut kur aizveda. Nekā laba negaidīju, dūša bija galīgi saplakusi. Bija jau visādas lietas agrāk dzirdētas un par tām jādomā. Cilvēki klusēja, nedzirdēja, kad kādi būtu savā starpā sarunājušies.
Tad mani kāds sargs saķēra aiz rokas un iegrūda mazā istabiņā, kurā atradās divi vīri. Viens uz galda malas slīpēja lielu dūci, tādu, ko lieto cūku kaušanai, otrs man uzsauca ,,razģevaisja”. Varat saprast manas izjūtas un domas. Sāku izģērbties, mani atkal nokomandēja ,,ar seju pret sienu, nekustēties!” gaidu, kas būs, dzirdu kaut kas krakšķ, pagriežu galvu un redzu, ka drēbēm tiek izgrieztas visas pogas. Tad atskan komanda ,,saģērbties”, bet bikses jātura ar roku, lai nenokristu. Tad mani izgrūda pa durvīm. Tas, kas stāvēja ārā, mani pa trepēm noveda pagrabā un netālu pa koridoru pagājuši, apstājās pie kādām, ar skārdu apkaltām durvīm.
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaPētera Zariņa atmiņas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.