Ak178-Peteris-Zarins-02-0012
AtšifrējaJustīne Jaudzema
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-02-23 11:07:01
AtšifrējumsNaktī miegs negrib nākt, jādomā par mājām, bērniem, sievu un tantiņu, bet palīdzēt viņiem nav iespējams. Nervozēju par cimdiem un viņos atrodošos granātu, ka nenonāk bērnu rokās. Lai gan astoņgadīgais Pēteris ir saprātīgs puika, tomēr domas par to neliek miera. No rīta mani ved pratināt. Pratina tas pats virsnieks, kas mani arestēja. Sākās visi tie jautājumi, kas tādās reizēs tiek uzstādīti, līdz nonācām pie jautājuma, ka es Padomju Savienības pilsonis. Es teicu, ka es esmu latvietis un Latvijas pavalstnieks un viņš pats man atņēma Latvijas pasi, kur tas ierakstīts. Izmeklētājs paķēra kaktā ieslieto gardīnu stangu, t.i. trubu, un sāka iedzīt man krievu pavalstniecību pa manu galvu un kažoka muguru. Putekļi vien griezās, līdz kamēr truba palika plakana un saliecās leņķī, tad to iesvieda kaktā un pasauca konvoju, lai mani aizvestu atpakaļ uz šķūni. Pēc pusdienas atkal mani aizveda pratināt. Bet tagad bija jauns puisis, 15 – 16 gadu vecs, nozīmēts par tulku. Tas nu gribēja man iestāstīt, ka mēs tak te Latvijā esot dzīvojuši badā un Padomju tauta visu laiku mums devusi maizi, tāpēc mūsu pienākums esot cīnīties pret fašismu. Es prasīju, kur šis agrāk, pirms kara dzīvojis? Viņš teica, ka netālu aiz robežas un nevarējām nekādā veidā saprasties. Līdz nonācām pie iestāšanās padomju armijā un sakaut fašistus. Es teicu, ka nomirt var visur un tad, kad mani veda ārā no manas mājas, ja trepēs nebūtu pieskrējis klāt mans dēls, ne es, ne tas virsnieks te nesēdētu, jo man uz trepu malas palika cimdi ar granātu.
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaPētera Zariņa atmiņas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.