Ak161-Ligitas-Vucenas-dienasgramatas-14-0022
AtšifrējaBiruta Ēķe
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2020-11-21 19:18:19
Atšifrējumsdivi gadi - un sievieti vairs nemaz ne pazīt nevar: viņa staigā salīkusi, šā tā apģērbusies. Visā visumā gandrīz vecene. Bet viņai tikai četrdesmit pieci gadi un priekšā vēl divdesmit trīsdesmit gadi dzīves - un kādi vēl gadi - brieduma gadi! Bet briedums - tas taču ir cilvēka sasniegumu laiks. Jaunībā mēs tikai sapņojam par šiem sasniegumiem, bet piepildām tos brieduma gados. "Kā tad, "saka Maksims, "lai neciena un nesaudzē šo zelta laiku?"
Nenonicini praktiķu padomus. Viņiem dažreiz trūkst zināšanu, bet toties ir pareiza darba jēgas izpratne, kura bieži trūkst cilvēkiem ar zinātniskiem gradiem.
"- Nevis Benediktina vājums pievilka tevi, bet tas, ka viņam nav savas sejas. Viņa īpašības, kuras tev sevišķi imponē, ir tādas: iztapība un aprobežotība. Tev nepatīk saieties ar izcili spējīgiem cilvēkiem. Ar spējīgiem nav tik vienkārši: viņiem ir savs redzes viedoklis un viņi var tavus vārdus un tavu rīcību pakļaut kritikai. Tā tas bija ar Krajuhinu. Saki, nu saki, par ko tu viņu neieredzēji? Ar Benediktinu ir daudz patīkamāk! Viņš izliekas, ka katrs tavs vārds, katra tava rīcība viņam svēti!"Profesora meita Soņa tēvam.
"Pats sev Maksims visus cilvēkus, ar kuriem sastapās, dalīja divās kategorijās: " cīnītājs" un " nav cīnītājs". Šis dalījums izteica viņa iekšējo attieksmi pret cilvēku, neko vairāk. Bet tai pašā laikā, kā kompass pēdu dzinējam palīdz ieturēt pareizo virzienu pašos dziļākajos taigas biezokņos, šī attieksme palīdzēja Maksimam iejūtīgi izpētīt cilvēku īpašības, uzzināt, kāds cilvēkā radošo spēku krājums, uzminēt, kā tas izturēs pretstrāvas dzīvē,
.. Sastapies aci pret aci ar Sofiju, noklausījies viņas juceklīgo stāstījumu par sevi, Maksims saprata, ka savos priekšstatos par viņu stipri atpalicis no īstenības. Pēc māsas stāstījuma viņš Sofiju bija iedomājies kā profesora meitu ar vāju gribas spēku, gļēvu, lēnīgu, patstāvīgi spriest nespējīgu. Viņš ātri aptvēra, kā bija radies tāds sajukums tā priekšstatos. viņš bija pārāk uzticējies Marinai, neņemdams vērā viņas uztveres īpatnības. Māsa prata apbrīnojami precīzi, ar visām niansēm atstāstīt to vai citu scēnu, sarunu vai reakciju, bet nekad necentās ņemt visu to cēloņsakarībā, saprast notikušo nesaraujamā vienībā. Un tāpēc līdz Maksimam nonāca tikai tas, kas bija skāris Marinas neaizsargāto sirdi, kas palicis viņas atklātajā dvēselē no pirmajiem iespaidiem: "Soņa raud tāpēc, ka tēvs nevar samierināties", "Soņa ārkārtīgi skumst pēc Krajuhina", "Soņa aizrautīgi meklē Uvarovas aktu" utt.
Tagad turpretim Maksims saprata, ka visi šie it kā cits no cita tālu stāvošie notikumi pauda vienu: Sofija veidoja savu dzīves ceļu, un, kaut arī tas dzima grūtā cīņā, viņa nepieņemtu neko tādu, ko tai būtu sagatavojuši cti.

Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaLigitas Vucenas dienasgrāmatas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.